Reiz nopietni slimu vīrieti ieveda slimnīcas palātā, kurā atradās
otrs slimnieks, kas gulēja gultā pie loga. Kad abi iedraudzējās,
vīrietis, kurš gulēja pie loga mēdza skatīties pa to ārā un pēc tam
dažas turpmākās stundas iepriecēt pie gultas piekalto istabas biedru,
dzīvīgi attēlojot pasauli ārpusē. Dažas dienas viņš aprakstīja, cik
skaisti ir koki parkā iepretim slimnīcai un kā lapas dejo vējā. Citas
dienas viņš izklaidēja savu draugu, sīki atstāstot to, ko darīja
cilvēki, kad gāja garām slimnīcai. Tomēr, laikam aizritot, pie gultas
piekaltais vīrs kļuva īgns, ka pats nespēj novērot tos brīnumus, kurus
viņa draugs aprakstīja. Galu galā viņš sāka…