Pamestā, neapdzīvotā vietā puisis un meitene uz motocikla pārsniedz ātrumu 100 jūdzes stundā…
Meitene lūdza: “Piebremzē, mēs braucam pārāk ātri. Es esmu nobijusies un es nevēlos, lai kaut kas atgadās…”
Puisis atbildēja: ”Beidz, neuztraucies! Es zinu, ko daru. Tev taču ir jautri, vai ne?”
“Nē,” meitene atteica. „Lūdzu apstājies… Man tiešām ir bail…”
“Tad pasaki – vai Tu mani mīli?” puisis jautāja.
“Jā, es Tevi mīlu… Un tagad, lūdzu, piebremzē…”
Puisis klusiņām teica: ”Apskauj mani..”
Meitene viņu apskāva…
“Vai Tu vari man palīdzēt? Vai noņemsi man nost ķiveri un uzliksi to sev? Tā man traucē un spiež..” puisis klusiņām izdvesa.
Nākošās dienas laikrakstos: Kāds motociklists ietriecies kādā pussagruvušā ēkā… Atrasti divi cilvēki, bet tikai viens no viņiem ir izdzīvojis..”
Patiesība ir šāda: Pusceļā lejup no kalna puisis aptvēra, ka viņa motociklam kaut kas noticis ar bremzēm, bet viņš nevēlējās, lai viņa to zin…
Patiesībā viņš lika meitenei pateikt, ka viņa viņu mīl un apskaut, jo zināja, ka tā būs pēdējā reize, kad viņš izjutīs viņas apskāvienus… Tad viņš lika, lai meitene uzvelk viņa aizsargķiveri, aizbildinoties, ka tā viņam traucē, bet īstenībā, lai viņa izdzīvotu, kaut arī zināja, ka pats mirs…

Meeldib! 2